Ar terminu „kultūras piesavināšanās“ visplašākajā nozīmē apzīmē kultūras aspekta pieņemšanu, kas nepieder pie savas kultūras. Kultūras apropriācija ir īpaši interesanta, jo kultūras strīdu pamatā atklājas pretenzijas uz īpašumtiesībām un izslēgšanas stratēģijas (sk. Hahn 2011, 19). Tāpēc kultūras apropriācija bieži tiek kritizēta kā zādzība vai necieņa.
Pētījuma aspekti
Kultūras piesavināšanās uzmanības centrā ir kultūras pārmaiņas (sk. Hahn 2011, 11f). Tomēr atsevišķu kultūras elementu, piemēram, apģērba, rotaslietu vai tamlīdzīgu priekšmetu, pārņemšana uzreiz neietilpst šajā jēdzienā. Tikai tad, ja tas tiek izmantots nomelnojošā, naidīgā vai nereflektētā veidā, tādējādi apspiežot vai izsmejot attiecīgo kultūru, tiek runāts par kultūras apropriāciju (sk. Krieg 2019, 105). Reizēm kultūras apropriācija tiek pielīdzināta arī marginalizēto kultūru zagšanai un iznīcināšanai (Cuthbert 1998, 257).
Apropriācijas process nav paredzēts kultūru homogenizācijai (=vienai vienveidīgai kultūrai) vai kultūru fragmentācijai (=kultūru sabrukumam) (sk. Hahn 2011, 13). Mērķis drīzāk ir pārņemt savu kultūru jaunās, atšķirīgās kultūras idejās. Tāpēc galu galā jauna kultūra var veidoties no visu iesaistīto ietekmju aspektiem (sk. Hahn 2011, 13f).
Sociālā nozīme
Tomēr kultūras apropriācija nenotiek harmoniski, un tā ir strīdīgs temats, kas, īpaši mūsdienās, vairākkārt nonāk mediju telpā. Piemēram, kādā ASV vietnē tiek ziņots par „11 slavenībām, kuras apsūdzētas kultūras apropriācijā“ (Seventeen). Tomēr „ZEIT 2020“ norāda, ka runa ir par ko vairāk nekā tikai par vainas apzināšanos. Debates ir par „neaizsargātību un vēlmi (…), par kultūras identifikācijas kompleksu ar īpašumtiesību dimensiju“ (ZEIT) un par „stereotipu dekontekstualizācijas rasistisko struktūru“ (ZEIT). Šo negatīvo vērtējumu daļēji apstiprina zinātniskais pētījums. Piemēram, Denise Cuthbert 1998. gadā kultūras piesavināšanos raksturo kā zādzību un parāda pamatiedzīvotāju kultūru iznīcināšanu, izmantojot piespiedu kultūras piesavināšanos (sk. Cuthbert 1998, 257). Debora Krīga (Deborah Krieg) saka, ka „kultūras piesavināšanās formu (…) motivācija, visticamāk, ir tikpat neviendabīga [kā] indivīdi, kas tajās iesaistās“ (Krieg 2019, 111). Tāpēc tieši motivācijas jautājums vienmēr ir strīdus jautājums diskusijās.
Literatūra
Cuthbert, Denise (1998): Beg, borrow or steal: The politics of cultural appropriation (Ubagot, aizņemties vai nozagt: kultūras apropriācijas politika). In: Postcolonial Studies, vol. 1 (2). London, Routledge.
Hahn, Hans Peter (2011): Antinomies of cultural appropriation: Introduction. In: Journal of Ethnology, vol. 136. Berlin, Dietrich Reimer Verlag.
Krieg, Deborah (2019): It’s all a steal. WTF is Cultural Appropriation, in: Bendersen, Eva et al. (eds.): Trigger Warning. Identitätspolitik zwischen Abwehr, Abschottung und Allianzen, Berlin, 2019 (pp.105-114), Verbrecher Verlag.
Seventeen: https://www.seventeen.com/celebrity/g22363821/cultural-appropriation-examples-celebrities/ (pēdējo reizi skatīts 19.09.2020.).
Time: https://www.zeit.de/kultur/2020-05/kulturelle-aneignung-popkultur-stereotyp-imitation-postkolonialismus (pēdējo reizi skatīts 19.09.2020.).
Laiks: https://www.zeit.de/kultur/2020-05/kulturelle-aneignung-popkultur-stereotyp-imitation-postkolonialismus/seite-3 (pēdējo reizi skatīts 19.09.2020.).