Kultūra

Zinātnieku definīcijas un UNESCO definīcija

Kultūras jēdzienam ir daudz un dažkārt ļoti atšķirīgu definīciju, kā redzams turpmāk:

1. „Kultūra ir prāta kolektīva programmēšana, kas atšķir vienas cilvēku grupas vai kategorijas locekļus no citiem“ (Hofstede, 1991), apgalvo kultūras pētnieks Ģerts Hofstede.

2. Amerikāņu etnologs Klifords Ģērcs (Clifford Geertz) formulējis šādu definīciju: „Kultūra ir veids, kādā cilvēki komunicē, nodod un attīsta savas zināšanas par attieksmi pret dzīvi. Kultūra ir jēgas veidošanas modelis, ar kura palīdzību cilvēki interpretē savu pieredzi un vada savu rīcību“. (Geertz 1973)

3 Kultūras jēdzienam mēģina tuvoties arī Aleksandrs Tomass: „Kultūra ir universāla parādība. Visi cilvēki dzīvo noteiktā kultūrā un attīsta to tālāk. Kultūra strukturē iedzīvotājiem raksturīgu darbības lauku, sākot no radītiem un lietotiem priekšmetiem līdz institūcijām, idejām un vērtībām. Kultūra vienmēr izpaužas nācijai, sabiedrībai, organizācijai vai grupai raksturīgā orientācijas sistēmā. Šī orientācijas sistēma veidojas no īpašiem simboliem (piemēram, valodas, žestiem, sejas izteiksmes, apģērba, sasveicināšanās rituāliem) un tiek nodota tālāk attiecīgajā sabiedrībā, organizācijā vai grupā, t. i., tiek nodota nākamajā paaudzē. Orientācijas sistēma nosaka visu tās locekļu piederību sabiedrībai vai grupai un ļauj viņiem tikt galā ar apkārtējo vidi. Kultūra ietekmē visu attiecīgās sabiedrības locekļu uztveri, domāšanu, vērtības un rīcību. No vienas puses, kultūrai raksturīgā orientācijas sistēma rada rīcības iespējas un stimulus, bet, no otras puses, tā rada arī rīcības nosacījumus un nosaka rīcības robežas.“ (Thomas, 1996)

4. UNESCO komisijas definīcijā teikts: „Kultūru visplašākajā nozīmē var uzskatīt par unikālo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo aspektu kopumu, kas raksturo sabiedrību vai sociālo grupu. Tas ietver ne tikai mākslu un literatūru, bet arī dzīvesveidu, cilvēka pamattiesības, vērtību sistēmas, tradīcijas un ticējumus“. (UNESCO Komisija 1983, 121)

5. Arī Tylor, Cassirer, Trompenpaars/Hampden-Turner, Hansen un Werlen pieiet definīcijai no pavisam citiem aspektiem: „(Kultūra) visplašākajā etnogrāfiskajā nozīmē ir tas zināšanu, ticības, mākslas, morāles, tiesību, paražu un visu citu spēju un ieradumu iemiesojums, ko cilvēks kā sabiedrības loceklis ir ieguvis.“ (Tylor 2011)

6. „Kopumā kultūru varētu raksturot kā cilvēka pakāpeniskas pašizglābšanās procesu. Valoda, māksla, reliģija un zinātne veido atšķirīgus šī procesa posmus. Visos tajos cilvēks atklāj un pierāda jaunu spēku – spēku konstruēt savu, „ideālo“ pasauli.“ (Cassirer 2007, 345)

7. Zivs atklāj savu vajadzību pēc ūdens tikai tad, kad tā vairs neatrodas ūdenī. Mūsu pašu kultūra zivij ir kā ūdens. Tas mūs uztur. Mēs dzīvojam un elpojam caur to. (Trompenaars/ Hampden-Turner 2012, 27)

8. Kultūra nozīmē kolektīvu vienotu uzvedību. (…) Kultūras fenomenu veido trīs faktori: standartizācija, komunikācija un kolektīvums.“ (Hansen 2011, 29 u. 32).

9. „Socioloģiskajā izpratnē kultūra attiecas uz sabiedrības locekļu vērtēto un vērtējošo rīcības veidu, kā arī to rezultātu kopumu. ‚Kultūra‘ nav jāsaprot nedz tīri materiāli kā artefaktu kopums, nedz arī tikai abstraktā nozīmē kā vērtību sistēma, jo šis termins ietver abus aspektus.“ (10) „Kultūra“ ir jēdziens, kas nav saprotams tikai kā artefaktu kopums. (Werlen 2008, 359)

Literatūra

Cassirer, E. (2007): Mēģinājums par cilvēku. Ievads kultūras filozofijā. 2. izd. Hamburga.

UNESCO Vācijas komisija (izd.) (1983): Pasaules konference par kultūrpolitiku. Nobeiguma ziņojums par starptautisko konferenci, ko UNESCO organizēja Mehiko no 1982. gada 26. jūlija līdz 6. augustam. In: UNESCO konferenču ziņojumi, Nr. 5. Minhene: Saur 1983, 121.

Hansen, K. P. (2011): Kultūra un kultūras studijas. 4. izd. Tībingena/Bāzele.

Trompenaars, F./ Hampden-Turner, C. (2012): Riding the Waves of Culture. Dažādības izpratne globālajā uzņēmējdarbībā. 3. izd. London/ Boston.

Tylor, E. B. (2011): Primitīvā kultūra. In: Hansen, K. P. (ed.) (2011): Kultūra un kultūras studijas. 4. izd. Tübingen: Basel, 29.

Werlen, B. (2008): Sociālā ģeogrāfija. 3. izd. Bern.