Civilizāciju sadursme

Termins „civilizāciju sadursme“ radies no ASV politologa un sociologa Samuela P. Hantingtona raksta. Raksts ar apšaubošu nosaukumu „Civilizāciju sadursme?“ 1993. gadā parādījās žurnālā Foreign Affairs. Trīs gadus vēlāk tika izdots tāda paša nosaukuma darbs „Civilizāciju sadursme. The Reshaping of World Politics in the 21st Century“ („Pasaules politikas pārveidošana 21. gadsimtā“), kas pēc tam izraisīja pretrunīgas starptautiskas diskusijas. Hantingtons uzskata, ka nākotnes konfliktu cēlonis vairs nebūs ideoloģiska vai ekonomiska rakstura, bet gan civilizāciju sadursme (sk. Caglar, 1997).

8 Kultūras aprindas

Identifikācijas kontekstu veido kultūras aprindas jeb civilizācijas, kuras Hantingtons raksturo šādi: „tās nosaka gan kopīgi objektīvi elementi, piemēram, valoda, vēsture, reliģija, paražas, tradīcijas, institūcijas, gan cilvēku subjektīva identifikācija ar tām“. (Huntington 1996, 28) Pateicoties vēsturnieku un etnologu pētījumiem, Hantingtons iedala pasauli astoņās kultūras jomās jeb civilizācijās (sk. Huntington 1996, 28). Identificētās kultūras grupas ir šādas: Rietumu, konfūcisma, japāņu, hinduisma, islāma, slāvu-ortodoksālā, Latīņamerikas un Āfrikas (sk. Huntington 1996, 40).

Atsaucoties uz faktu, ka kultūras atšķirības ir izraisījušas visilgākos un asiņainākos konfliktus vēsturē (sk. Metzinger 2000, 18), Hantingtons izvirza savu galveno tēzi: „Nacionālās valstis joprojām būs visspēcīgākie pasaules mēroga dalībnieki, bet pasaules politikas pamatkonflikti notiks starp dažādu kultūru nācijām un grupējumiem. Pasaules politikā dominēs civilizāciju sadursme.“ (Huntington 1993, 1)

Pēc Hantingtona domām, Rietumu izdzīvošana šajā definētajā daudzpolārajā un multikulturālajā pasaules kārtībā ir atkarīga no tā, vai Amerika atkal apzinās savu Rietumu identitāti. Tāpat ir būtiski, lai Rietumu civilizāciju pārstāvji apzinātos, ka viņu kultūra ir unikāla, bet ne universāla (sk. Metzinger 2000, 18). Rietumi joprojām ir viena no spēcīgākajām kultūras grupām, taču tās vara salīdzinājumā ar citām kultūras grupām samazinās (sk. Huntington 1996, 28).

Pasaules kārtība un konflikti

Rietumi cīnās ar iekšējām problēmām, piemēram, valsts budžeta deficītu vai zemu ekonomisko izaugsmi, tāpēc ekonomiskā vara pārvietojas uz Austrumāziju (sk. Huntington 1996, 128). Mainījās kultūru līdzsvars, Indijas ekonomika bija starta blokos, un islāma pasaule bija naidīgi noskaņota pret Rietumiem (sk. Huntington 1996, 118).

Huntingtons uzsver savas tēzes, sakot, ka modernizācija nav sinonīms vesternizācijai (sk. Huntington 1996, 113). Tādu valstu modernizācija, kas nav Rietumu valstis, pretojas vesternizācijai, izvirzot priekšplānā savas kultūras vērtības (sk. Metzinger 2000, 17).

Nākotnes pasaules kārtību veidos dažādas attīstības tendences, jo tā ir kļuvusi daudzpolāra un multikulturāla (sk. Metzinger 2000, 17). Linka nonāk pretrunā ar Hantingtonu, apgalvojot, ka atšķirībām nav obligāti jānoved pie kariem. Tomēr ir sagaidāms, ka būs daudz konfliktu (sk. Link 2001, 38).

Literatūra

Gazi, Caglar (1997): Mīts par civilizāciju karu. Rietumi pret pārējo pasauli. Minhene: Marino.

Huntington, Samuel Philips (1996): Civilizāciju sadursme. Pasaules politikas pārveidošana 21. gadsimtā. 5. izd. Minhene/Vīne: Europa.

Huntington, Samuel Philips (1993): In the Clash of Civilisations. https://www.zeit.de/1993/33/im-kampf-der-kulturen [14.06.2018].

Link, Werner (2001): The Reordering of World Politics. Globālās politikas pamatproblēmas uz 21. gadsimta sliekšņa. 3. izd. Minhene: Beck.

Metzinger, Udo M. (2000): Hantingtona debates. Debates par Hantingtona „civilizāciju sadursmi“ žurnālistikā. Ķelne: SH.