Der Begriff Transkulturalität ist ein Gesellschaftskonzept der Culture Studies, das – ursprünglich im latein- und angloamerikanischen Raum genutzt – zunehmend in den europäischen Diskurs Einzug hält (vgl. Lüsebrink 2012, 19). Vom lateinischen trans „über, hinaus“ und cultus „gepflegt, bearbeitet“ kommend, beschreibt Transkulturalismus Phänomene und Prozesse der kulturellen Grenzüberschreitung, die zur Aufweichung oder Auflösung kultureller Grenzen führen können (vgl. Richter 2011, 27).

Transkulturalität nach Welsch

„Das Konzept der Transkulturalität bezeichnet diese veränderte Verfassung der Kulturen und versucht daraus die notwendigen konzeptuellen und normativen Konsequenzen zu ziehen“ (Welsch 1995, 42). Der Philosoph Wolfgang Welsch definierte und prägte den Begriff Transkultur für den deutschsprachigen Raum erstmals in den 1990er Jahren: „Unsere Kulturen haben de facto längst nicht mehr die Form der Homogenität und Separiertheit, sondern sind bis in ihren Kern hinein durch Mischung und Durchdringung gekennzeichnet. Diese neue Form der Kulturen bezeichne ich, da sie über den traditionellen Kulturbegriff hinaus- und durch die traditionellen Kulturgrenzen wie selbstverständlich hindurchgeht, als transkulturell. Das Konzept der Transkulturalität sucht diese veränderte kulturelle Verfassung ins Licht zu rücken“ (Welsch 1997, 4). Erstmals begründete er somit ein Kulturkonzept mit Netzwerkcharakter im Gegensatz zu früheren, monolithischen Ansätzen.

Interne Pluralisierung und externe Grenzüberschreitung

In Abgrenzung zu Multikulturalismus und Interkulturalismus beschreibt der Begriff Transkulturalität weder das ‚Nebeneinanderleben‘ noch das ‚Miteinanderleben‘. Vielmehr generieren transkulturelle Prozesse durch wechselseitige Beeinflussung neue Qualitäten von Kultur, die sich im Individuum in Form pluraler kultureller Identitäten manifestieren (vgl. Otiz 1947, 97 f.). Häufig, aber nicht zwangsläufig, entwickeln transkulturelle Prozesse eine interkulturelle bis integrative Dynamik (vgl. Lüsebrink 2012, 20).

Transkulturalität versteht Kulturen mehr als diffuse, einander beeinflussende und verändernde Regelsysteme, denn als statische, geopolitisch abgegrenzte Ordnungen.

Literatur

Otiz, Fernando (1947): The social phenomenon of „Transculturation“ and its Importance. In: ders. (Hrsg.): Cuban Counterpoint. Tobacco and Sugar. Durham/ London: Duke University Press, 97–103.

Lüsebrink, Hans-Jürgen (2012): Interkulturelle Kommunikation. Interaktion, Fremdwahrnehmung, Kulturtransfer. Stuttgart: J. B. Metzler.

Richter, Nina (2011): Third Culture Kids. Transkulturelle Kindheits- und Jugenderfahrungen. Marburg: Tetum.

Welsch, Wolfgang (1995): Transkulturalität. Zur veränderten Verfaßtheit heutiger Kulturen. In: Institut für Auslandsbeziehungen (Hrsg.): Migration und kultureller Wandel. Schwerpunktthema der Zeitschrift für Kulturaustausch. Vol. 1/45, Stuttgart, 39–44. http:// www.forum-interkultur.net/fileadmin/user_upload/pdf (2006).

Welsch, Wolfgang (1997): Die veränderte Verfassung heutiger Kulturen.

Transkultuurilisuse mõiste on kultuuriuuringute sotsiaalne mõiste, mida algselt kasutati Ladina- ja Anglo-Ameerika riikides, kuid mis on üha enam jõudmas ka Euroopa diskursusesse (vt Lüsebrink 2012, 19). Transkultuurilisus, mis tuleneb ladinakeelsetest sõnadest trans „üle, väljaspool“ ja cultus „kultiveeritud, töödeldud“, kirjeldab kultuuriliste piiride ületamise nähtusi ja protsesse, mis võivad viia kultuuriliste piiride pehmenemiseni või lahustumiseni (vrd. Richter 2011, 27).

Transkultuurilisus on Welschi järgi

„Transkultuurilisuse mõiste tähistab seda kultuuride muutunud seisundit ja püüab sellest teha vajalikke kontseptuaalseid ja normatiivseid järeldusi“ (Welsch 1995, 42). Filosoof Wolfgang Welsch defineeris ja lõi transkultuurilisuse mõiste esimest korda 1990. aastatel saksakeelse maailma jaoks: „Meie kultuurid on de facto juba ammu lakanud olemast homogeensed ja eraldiseisvad, vaid neid iseloomustab segunemine ja läbipõimumine kuni nende tuumani välja. Ma nimetan seda kultuuride uut vormi transkultuuriliseks, sest see ületab traditsioonilise kultuurikontseptsiooni ja ületab traditsioonilisi kultuuripiire kui enesestmõistetavust. Transkultuurilisuse mõiste püüab seda muutunud kultuurikonstitutsiooni päevavalgele tuua“ (Welsch 1997, 4). Sellega kehtestas ta esmakordselt võrgustiku iseloomuga kultuurikontseptsiooni, vastandina varasematele, monoliitsetele lähenemisviisidele.

Sisemine pluraliseerumine ja väline piiride ületamine

Erinevalt multikultuurilisusest ja interkultuurilisusest ei kirjelda mõiste transkultuurilisus ei „kõrvuti elamist“ ega „kooselu“. Pigem tekitavad transkultuurilised protsessid vastastikuse mõjutamise kaudu uusi kultuurikvaliteete, mis avalduvad indiviidis pluralistlike kultuuriliste identiteetide kujul (vt Otiz 1947, 97 f.). Sageli, kuid mitte tingimata, arendavad transkultuurilised protsessid kultuuridevahelist kuni integratiivset dünaamikat (vt Lüsebrink 2012, 20).

Transkultuurilisus mõistab kultuure pigem hajusate, üksteist mõjutavate ja muutuvate reeglite süsteemidena kui staatiliste, geopoliitiliselt piiritletud korraldustena.

Терминът транскултурност е социално понятие в областта на културологията, което първоначално е използвано в латиноамериканските и англо-американските страни, но все повече си проправя път в европейския дискурс (вж. Lüsebrink 2012, 19). Произхождайки от латинското trans „над, отвъд“ и cultus „култивиран, обработен“, транскултурността описва явления и процеси на преминаване на културни граници, които могат да доведат до смекчаване или разтваряне на културните граници (срв. Richter 2011, 27).

Транскултурността според Велш

„Понятието транскултурност обозначава това променено състояние на културите и се опитва да извлече от него необходимите концептуални и нормативни последици“ (Welsch 1995, 42). Философът Волфганг Велш за първи път дефинира и въвежда понятието транскултурност за немскоезичния свят през 90-те години на ХХ век: „Нашите култури де факто отдавна са престанали да приемат формата на хомогенност и обособеност, а се характеризират със смесване и взаимопроникване до самата си същност. Наричам тази нова форма на културите транскултурна, защото тя надхвърля традиционното понятие за култура и естествено преминава традиционните културни граници. Концепцията за транскултурност има за цел да извади на светло тази променена културна конституция“ (Welsch 1997, 4). По този начин той за първи път установява културна концепция с мрежови характер в противовес на по-ранните монолитни подходи.

Вътрешна плурализация и пресичане на външни граници

За разлика от мултикултурализма и интеркултурализма терминът транскултуралност не описва нито „съжителството“, нито „съвместното съжителство“. По-скоро транскултурните процеси генерират нови качества на културата чрез взаимно влияние, които се проявяват в индивида под формата на плуралистични културни идентичности (вж. Otiz 1947, 97 f.). Често, но не задължително, транскултурните процеси развиват междукултурна до интегративна динамика (вж. Lüsebrink 2012, 20).

Транскултурността разбира културите по-скоро като дифузни, взаимно влияещи се и променящи се системи от правила, отколкото като статични, геополитически обособени порядки.

Termins transkulturālisms ir kultūras studiju sociāls jēdziens, kas sākotnēji tika lietots Latīņamerikas un Angloamerikas valstīs, bet arvien biežāk nonāk Eiropas diskursā (sk. Lüsebrink 2012, 19). No latīņu valodas trans „pāri, ārpus“ un cultus „kultivēts, apstrādāts“ transkulturālisms apraksta kultūras robežu šķērsošanas parādības un procesus, kas var novest pie kultūras robežu mīkstināšanas vai izzušanas (sk. Richter 2011, 27).

Saskaņā ar Velšu transkulturālisms

„Ar transkulturālisma jēdzienu apzīmē šo mainīto kultūru stāvokli un mēģina no tā izvilkt nepieciešamās konceptuālās un normatīvās sekas“ (Welsch 1995, 42). Filozofs Volfgangs Velšs (Wolfgang Welsch) 20. gadsimta 90. gados pirmo reizi definēja un lietoja jēdzienu transkulturālisms vāciski runājošajām valstīm: „Mūsu kultūras de facto jau sen vairs nav homogēnas un nošķirtas, bet tām raksturīgs sajaukums un savstarpēja mijiedarbība līdz pat to kodolam. Šo jauno kultūru formu es saucu par transkulturālu, jo tā pārsniedz tradicionālo kultūras jēdzienu un pašsaprotami šķērso tradicionālās kultūras robežas. Ar transkulturālisma jēdzienu cenšas izgaismot šo mainīto kultūras konstitūciju“ (Welsch 1997, 4). Tādējādi viņš pirmo reizi izveidoja kultūras koncepciju ar tīklveida raksturu pretstatā iepriekšējām, monolītām pieejām.

Iekšējā pluralizācija un ārējo robežu šķērsošana

Atšķirībā no multikulturālisma un interkulturālisma termins „transkulturālisms“ neapraksta nedz „sadzīvošanu līdzās“, nedz „kopdzīvi“. Drīzāk transkulturālie procesi savstarpējas ietekmes rezultātā rada jaunas kultūras kvalitātes, kas izpaužas indivīdā kā plurālas kultūras identitātes (sk. Otiz 1947, 97 u. c.). Bieži, bet ne obligāti, transkulturālie procesi attīsta starpkultūru līdz integratīvo dinamiku (sk. Lüsebrink 2012, 20).

Transkulturālisms kultūras vairāk saprot kā izkliedētas, savstarpēji ietekmējošas un mainīgas noteikumu sistēmas, nevis kā statiskas, ģeopolitiski norobežotas kārtības.

Transkultūriškumo terminas yra socialinė kultūros studijų sąvoka, kuri iš pradžių buvo vartojama Lotynų ir Angloamerikos šalyse, tačiau vis dažniau įsitvirtina Europos diskurse (plg. Lüsebrink 2012, 19). Kilęs iš lotyniško žodžio trans „per, anapus“ ir cultus „kultivuojamas, dirbamas“, transkultūriškumas apibūdina kultūrinių ribų peržengimo reiškinius ir procesus, kurie gali lemti kultūrinių ribų sušvelnėjimą arba išnykimą (plg. Richter 2011, 27).

Transkultūriškumas pagal Welschą

„Transkultūriškumo sąvoka žymi šią pakitusią kultūrų būklę ir bando iš jos išvesti būtinas konceptualias ir normatyvines pasekmes“ (Welsch 1995, 42). Filosofas Wolfgangas Welschas XX a. devintajame dešimtmetyje pirmą kartą apibrėžė ir įvedė transkultūriškumo sąvoką vokiškai kalbančiam pasauliui: „Mūsų kultūros de facto jau seniai nebeturi homogeniškumo ir atskirumo pavidalo, bet joms būdingas maišymasis ir persipynimas iki pat jų esmės. Šią naują kultūrų formą vadinu transkultūrine, nes ji peržengia tradicinę kultūros sampratą ir savaime peržengia tradicines kultūrines ribas. Transkultūriškumo sąvoka siekiama iškelti į dienos šviesą šią pakitusią kultūros konstituciją“ (Welsch 1997, 4). Taip jis pirmą kartą, priešingai ankstesniems monolitiniams požiūriams, įtvirtino tinklinio pobūdžio kultūros sampratą.

Vidinis pliuralizmas ir išorinis sienų kirtimas

Priešingai nei daugiakultūriškumas ir tarpkultūriškumas, terminas transkultūriškumas neapibūdina nei „gyvenimo greta“, nei „gyvenimo kartu“. Veikiau transkultūriniai procesai per abipusę įtaką sukuria naujas kultūros savybes, kurios individui pasireiškia kaip pliuralistinės kultūrinės tapatybės (plg. Otiz 1947, 97 ir toliau). Dažnai, bet nebūtinai, transkultūriniai procesai plėtoja tarpkultūrinę iki integracinę dinamiką (plg. Lüsebrink 2012, 20).

Transkultūriškumas kultūras supranta labiau kaip išsklaidytas, viena kitą įtakojančias ir besikeičiančias taisyklių sistemas, o ne kaip statiškas, geopolitiškai apribotas tvarkas.